Ugunsdzēsējastronomija

26.11.2007.

Šodien TV laika ziņās vēstīja, ka uz skaidrām debesīm šonedēļ nav ko cerēt. Kāds tur brīnums – novembris, nospriedu, un turpināju blenzt zilajā ekrānā, līdz brīdim, kad nejauši pametu acis uz loga pusi. Starp mākoņu vāliem bija izveidojies skaidra apgabala dārziņš, kura vidū lepni spulgoja apaļš mēness! Galvā ieslēdzās tāds kā trauksmes zvans – mēness! mēness! mēness! Metos pie loga un ātri novērtēju situāciju – mākoņu bija daudz, bet nevienmērīgi, vietu vietām atsedzot skaidras debess pleķīšus. Teorētiski, ja es ātri sapakotos, pastāvēja iespēja pirmo reizi paskatīties caur savu teleskopu un pavērst to pret mēnesi.

Ātri atrāvu vaļā metāla čemodānu, kurā iepakots guļ mans skaistulis, ātri, ātri apģērbos un izvilku statīvu laukā uz balkona un sāku to ar steigu uzstādīt, laiku pa laikam bažīgi uzmetot acis mēnesim, kas te pazuda, te parādījās aiz mākoņu segas. Ar šausmām konstatēju, ka statīvu grūti izlīmeņot taisni, jo balkons ir šaurs, turklāt jāievēro ziemeļu virziens. Tā kā kompasa un līmeņrāža man vēl nebija, statīvu saliku ļoti aptuveni un virsū uztupināju montējumu. Konstatēju, ka nekāda uzstādīšana uz polārzvaigzni nevar notikt, ja vien mans aparāts kā rentgens neredz cauri mājas jumta korei. Ne mazums grūtību sagādāja tubusa un atsvara sastellēšana. Istabā vairākas reizes biju jau patrenējusies, taču tagad, kad mēness draudēja kuru katru brīdi nozust, man no uztraukuma trīcēja rokas un kājas un visu vēl ļaunāku padarīja tas, ka ātrumā nevarēju atrast tos sasodītos kloķus, ar kuriem pagriezt vaļīgāk vai stingrāk montējumu.

Galu galā visu biju daudz maz stabili sakārtojusi un es ieslēdzu GOTO sistēmu. Sapratu, ka nekāda centrēšana uz zvaigznēm arī nevar sanākt, jo ir stipri mākoņains, tāpēc, pārskrējusi ātri šai „formalitātei” pāri, devu komandu teleskopam pagriezties uz mēnesi. Tas apstājās kaut kur deviņdesmit grādus pa kreisi no mērķa. Mja, sapratu, ka šovakar uz datu bāzi nevarēšu paļauties, tāpēc izslēdzu to laukā un ņēmos teleskopu bīdīt pati savām rokām. Vai tad nu es nevarēšu pati sazīmēt tik lielu objektu kā mēness?!

Drīz vien sapratu, ka uzdevums ir grūtāks, nekā varēju iedomāties. Balkons ir tik šaurs, ka pareizajā pozā nostādītais teleskops meklētāju bija atvirzījis tādā leņķī, kuram piekļūt klāt izslēdza balkona durvju stendere. Gatavā neraža! Izlocījusies deviņos līkumos, sapratu, ka meklētējā ielūkoties nespēšu, tāpēc nāksies meklēt caur pašu teleskopu. Mierināja doma, ka mēness ir liels un to atrast būs sīka vienība. Taču bilde kā bija, tā arī palika tumša. Nomainīju visus trīs okulārus, bet bez rezultātiem. Arī tubusa spoguļu asuma pieregulēšana neko nedeva. Sapratu, ka tādā stilā pat mēnesi meklēt ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē, taču plinti krūmos nemetu. Noskrūvēju nost okulāru un prizmu un palūkojos teleskopā pa tiešo. Grozot tubusu šurpu turpu, ievēroju, ka vietām debess apgabals ir spožāks – jipī! – tas nozīmē mēness klātbūtni! Vēl pēc īsa brīža mēness bija noķerts.

Pa to lāgu tas debesīs bija jau pārvietojies pietiekami tālu, lai balkona durvju stendere vairs nebūtu tik traucējoša un ar lielām mokām man tomēr izdotos ielūkoties meklētājā. Varbūt pie vainas bija neērtā poza vai kas cits, taču likās, ka meklētājs pārāk pareizi nerāda. Iecentrējot mēnesi pa vidu, caur okulāru redzēt to nevarēju, nācās veikt korekcijas (tādu fīču kā meklētāja un teleskopa sacentrēšanu es karstumā biju palaidusi gar ausi). Grābstoties gar meklētāju, tas vienubrīd pat izslīdēja no ierindas, tā, ka es tik tikko to paguvu noķert. Pieskrūvēju to ciešāk un nospriedu vairs neizmantot. Vismaz šovakar.

Tā nu es laimīgi biju atradusi mēnesi un varēju praksē izmēģināt, ko nozīmē 9, 20 un 40 mm okulārs. Rezultāts noteikti bija citāds, nekā biju iepriekš iztēlojusies, taču ne mazāk iespaidīgs un es paliku ļoti apmierināta ar savu veikumu. Galu galā – tādā palielinājumā un detalizācijā īstu, dzīvu mēnesi es redzēju pirmo reizi. Saucu pat brāli palūkoties teleskopā un likās, ka arī viņam redzētais ir mazliet kā brīnums :)

Paņēmu virtuves ķeblīti, novietoju to uz balkona lieveņa un apsēdos, lai baudītu mēness skatus. Ar 40mm okulāru var redzēt pilnu disku – mēness izskatās tāda neliela ābola lielumā, gar malu atstājot vēl nedaudz brīvas vietas tumšām debesīm. Ar 20mm okulāru mēness izskatījās jau apakštases lielumā, tāpēc gluži vienā kadrā nesalīda, taču deva lielāku detalizācijas pakāpi. Ar 9mm okulāru mēness pēc izmēra līdzinājās apmēram futbolbumbai, līdz ar to kadrā līda tikai neliels tā stūrītis, toties ar brīnišķīgu detalizāciju! Reāli izjutu, ko nozīmē zemes un mēness rotācija – jo mazāki milimetri un lielāks palielinājums okulāram, jo ātrāk mēness slīdēja laukā no mana redzes lauka un sekot tam bez motora (nebiju to vēl apguvusi), bija visai pamatīgs izaicinājums.

Izmēģināju darbībā arī mēness filtru. Un izmēģināju arī to, kā tas mazais pribamabass var viegli izslīdēt no pirkstiem un pazust kaut kur tumsā. Te man noderēja mazais LED lukturītis. Par laimi, filtrs nekur tālu nebija ticis :) Vispār grūti skrūvējas tas mazais štrunts, un dod tādu mēreni iezaļganu nokrāsu. Bet pie lieliem spilgtumiem, es domāju, šis nieciņš noderēs. Taču šovakar plūstošās mākoņu joslas pašas darbojās kā biezāki vai plānāki filtri, tāpēc iztiku ar to :)

Necik ilgi tas novērošanas prieks nebija baudāms. Ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem no 21.00 līdz apmēram 22.00 un tad no 23.00-23.30 līdz apmēram 00.00-00.15. Ik pa laikam nācās pārtraukt un aizvērt balkonu, lai sagaidītu kārtējo spraugu mākoņos. To laikam varētu saukt par ugunsdzēsējastronomiju :) Siltās bikses, vējjaka, šalle, cepure un čības stāvēja pa ķērienam pie balkona un kolīdz parādījās kāda vērā ņemama sprauga mākoņos, gluži kā pēc trauksmes signāla metos ģērbties un skriet uz balkonu pavērot, ik reizi pārregulējot teleskopu iepretim mēnesim.

Pirmajā piegājienā ar ilgstošu detalizācijas vērošanu gāja grūtāk, jo grūtāk bija mēnesi iecentrēt kadrā un arī mākoņu joslas maisījās. Turklāt secināju, ka ir jāpiešaujas, kā labāk ieskatīties okulārā. Likās, ka manas garās skropstas aizēno skatu. Kamēr gaidīju nākamo cēlienu, nolēmu uzzīmēt, ko šodien redzēju. Nekāds prātīgais zīmējums jau man nesanāca – galvenais, ko no tā var saprast, ka labajā pusē mēness bija spožāks un ar grūti saskatāmu detalizāciju, bet kreisajā pusē un apakšā (un it īpaši apakšā) pavērās jauks skats uz maziem krāterīšiem.

Otrajā piegājienā detalizāciju izdevās saskatīt jau daudz labāk un ilgāk. Nospriedu paņemt klāt pildspalvu un baltu lapu, lai ātri pārzīmētu redzēto. Tā kā attēls mākoņu dēļ te parādījās, te dzisa, īpaši precīzi man neizdevās uzzīmēt. Zīmējot vairāk pieturējos pie 40 un 20mm okulāriem, jo citādi bija grūti saprast kopskatu. Redzēto pēcāk arī pārzīmēju ar zīmuli un atzīmēju dienu, pulksteni un vietu. Salīdzinot pirmo un otro zīmējumu, šķita, ka mēness ir mazliet pagriezies, jo baltais „trieciena” punkts ar stariem otrajā piegājienā šķita esam citā vietā, vairāk pa kreisi. Vai tas var būt?

Kad pulkstenis jau rādīja pusvienu, nospriedu, ka teleskops jāvāc nost. Un bija arī labi, jo nupat mēness atradās jau tik augstu pie debesīm, ka vēl drusku, un tas aizslīdēs aiz mājas jumta. Ar prieku nosecināju, ka par spīti ļoti nepastāvīgajai mākoņu segai, esmu mēnesi noķērusi vislabākajā laikā. Domāju, ka neslikts sākums! :) Protams, jāpārdomā, kā ērtāk iekārtoties uz balkona (jo durvis ziemā vaļā turēt nebūtu prāta darbs), kā izlīmeņot statīvu, kā nocentrēt teleskopu uz kādu zvaigzni un kā strādāt ar motoru. Fotokameras adapteris arī nekaitētu. Tad varētu mēģināt mazliet pabildēt mēnesi. Jo tāpat, pie okulāra piestumts, tas nekādu jēdzīgu bildi nespēj uzburt. Pārbaudīts :)