Kamēr tu gulēji

Kad pirmais ķēriens bija rokā, gribējās savu teleskopu izvilkt laukā atkal un atkal. Bet, ak vai, rudens un ziema mūsu platuma grādos ir tāda kā ir, nepastāvīga. Vienvakar, nākot mājās no darba, pametu acis augšup un pamanīju, ka debesis ir skaidras un zvaigžņotas. Ar skubu ātrāk devos mājup, bet pirms vakara salšanas uz balkona nolēmu ātri uzsildīt vakariņas un paēst. Kolīdz šķīvis bija tukšs, debesis bija pilnībā apmākušās. Totāla izgāšanās.

Vienu citu vakaru mākoņi aizklāja skatu, tiklīdz biju uzstellējusi teleskopu. Tajos retajos brīžos, kad mēness, gluži kā mēdīdamies un kaitinādams tomēr izlīda no mākoņa malas, ņēmos ātri to iecentrēt redzamības lokā un kāri ķēru īsos vizuālā prieka momentus. Kopumā jau nekas dižs nesanāca.

Ar laiku pamanīju vēl kādu traucējošu momentu. Balkons izrādījās maķenīt par šauru, lai ērti darbotos. Nieka 20cm papildus platumā man nozīmētu tik daudz... bet ko tur sūkstīties, gan ar laiku atradīšu veidu, kā ērtāk iekārtoties. Turklāt ar laiku pārliecinājos, ko nozīmē gaismas piesārņojums. Biju iedomājusies, ka šāda problēma tomēr vairāk attiecas uz Rīgu, bet nu es redzēju, ka arī Jelgavā naksnīgās debesis reizēm ir tik blāvas, ka pat ar aci var saskatīt vien nelielu vāri spīdošu zvaigžņu pulciņu. Izredzes šķita dŗūmas. Ja vien es varētu kaut kur aizbraukt zaļumos, prom no pilsētu ugunīm...

Taču kamēr pie praktiskām novērošanas sesijām klāt netiku, laiku velti nešķiedu. Beidzot kādā celtniecības veikalā iegādājos nelielu līmeņrādi (40cm, ideāls manām vajadzībām) un kompasu (kas tomēr ar laiku izrādījās štrunts, jo ziemeļu virzienu rādīja atkarībā no tā, cik stipri pa to uzdauzīja), kā arī iegādājos šo to no literatūras un brīvajos brīžos pašķirstīju Astronomy žurnālu. Gan jau pienāks mans lielais vakars...:)

Ugunsdzēsējastronomija

26.11.2007.

Šodien TV laika ziņās vēstīja, ka uz skaidrām debesīm šonedēļ nav ko cerēt. Kāds tur brīnums – novembris, nospriedu, un turpināju blenzt zilajā ekrānā, līdz brīdim, kad nejauši pametu acis uz loga pusi. Starp mākoņu vāliem bija izveidojies skaidra apgabala dārziņš, kura vidū lepni spulgoja apaļš mēness! Galvā ieslēdzās tāds kā trauksmes zvans – mēness! mēness! mēness! Metos pie loga un ātri novērtēju situāciju – mākoņu bija daudz, bet nevienmērīgi, vietu vietām atsedzot skaidras debess pleķīšus. Teorētiski, ja es ātri sapakotos, pastāvēja iespēja pirmo reizi paskatīties caur savu teleskopu un pavērst to pret mēnesi.

Ātri atrāvu vaļā metāla čemodānu, kurā iepakots guļ mans skaistulis, ātri, ātri apģērbos un izvilku statīvu laukā uz balkona un sāku to ar steigu uzstādīt, laiku pa laikam bažīgi uzmetot acis mēnesim, kas te pazuda, te parādījās aiz mākoņu segas. Ar šausmām konstatēju, ka statīvu grūti izlīmeņot taisni, jo balkons ir šaurs, turklāt jāievēro ziemeļu virziens. Tā kā kompasa un līmeņrāža man vēl nebija, statīvu saliku ļoti aptuveni un virsū uztupināju montējumu. Konstatēju, ka nekāda uzstādīšana uz polārzvaigzni nevar notikt, ja vien mans aparāts kā rentgens neredz cauri mājas jumta korei. Ne mazums grūtību sagādāja tubusa un atsvara sastellēšana. Istabā vairākas reizes biju jau patrenējusies, taču tagad, kad mēness draudēja kuru katru brīdi nozust, man no uztraukuma trīcēja rokas un kājas un visu vēl ļaunāku padarīja tas, ka ātrumā nevarēju atrast tos sasodītos kloķus, ar kuriem pagriezt vaļīgāk vai stingrāk montējumu.

Galu galā visu biju daudz maz stabili sakārtojusi un es ieslēdzu GOTO sistēmu. Sapratu, ka nekāda centrēšana uz zvaigznēm arī nevar sanākt, jo ir stipri mākoņains, tāpēc, pārskrējusi ātri šai „formalitātei” pāri, devu komandu teleskopam pagriezties uz mēnesi. Tas apstājās kaut kur deviņdesmit grādus pa kreisi no mērķa. Mja, sapratu, ka šovakar uz datu bāzi nevarēšu paļauties, tāpēc izslēdzu to laukā un ņēmos teleskopu bīdīt pati savām rokām. Vai tad nu es nevarēšu pati sazīmēt tik lielu objektu kā mēness?!

Drīz vien sapratu, ka uzdevums ir grūtāks, nekā varēju iedomāties. Balkons ir tik šaurs, ka pareizajā pozā nostādītais teleskops meklētāju bija atvirzījis tādā leņķī, kuram piekļūt klāt izslēdza balkona durvju stendere. Gatavā neraža! Izlocījusies deviņos līkumos, sapratu, ka meklētējā ielūkoties nespēšu, tāpēc nāksies meklēt caur pašu teleskopu. Mierināja doma, ka mēness ir liels un to atrast būs sīka vienība. Taču bilde kā bija, tā arī palika tumša. Nomainīju visus trīs okulārus, bet bez rezultātiem. Arī tubusa spoguļu asuma pieregulēšana neko nedeva. Sapratu, ka tādā stilā pat mēnesi meklēt ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē, taču plinti krūmos nemetu. Noskrūvēju nost okulāru un prizmu un palūkojos teleskopā pa tiešo. Grozot tubusu šurpu turpu, ievēroju, ka vietām debess apgabals ir spožāks – jipī! – tas nozīmē mēness klātbūtni! Vēl pēc īsa brīža mēness bija noķerts.

Pa to lāgu tas debesīs bija jau pārvietojies pietiekami tālu, lai balkona durvju stendere vairs nebūtu tik traucējoša un ar lielām mokām man tomēr izdotos ielūkoties meklētājā. Varbūt pie vainas bija neērtā poza vai kas cits, taču likās, ka meklētājs pārāk pareizi nerāda. Iecentrējot mēnesi pa vidu, caur okulāru redzēt to nevarēju, nācās veikt korekcijas (tādu fīču kā meklētāja un teleskopa sacentrēšanu es karstumā biju palaidusi gar ausi). Grābstoties gar meklētāju, tas vienubrīd pat izslīdēja no ierindas, tā, ka es tik tikko to paguvu noķert. Pieskrūvēju to ciešāk un nospriedu vairs neizmantot. Vismaz šovakar.

Tā nu es laimīgi biju atradusi mēnesi un varēju praksē izmēģināt, ko nozīmē 9, 20 un 40 mm okulārs. Rezultāts noteikti bija citāds, nekā biju iepriekš iztēlojusies, taču ne mazāk iespaidīgs un es paliku ļoti apmierināta ar savu veikumu. Galu galā – tādā palielinājumā un detalizācijā īstu, dzīvu mēnesi es redzēju pirmo reizi. Saucu pat brāli palūkoties teleskopā un likās, ka arī viņam redzētais ir mazliet kā brīnums :)

Paņēmu virtuves ķeblīti, novietoju to uz balkona lieveņa un apsēdos, lai baudītu mēness skatus. Ar 40mm okulāru var redzēt pilnu disku – mēness izskatās tāda neliela ābola lielumā, gar malu atstājot vēl nedaudz brīvas vietas tumšām debesīm. Ar 20mm okulāru mēness izskatījās jau apakštases lielumā, tāpēc gluži vienā kadrā nesalīda, taču deva lielāku detalizācijas pakāpi. Ar 9mm okulāru mēness pēc izmēra līdzinājās apmēram futbolbumbai, līdz ar to kadrā līda tikai neliels tā stūrītis, toties ar brīnišķīgu detalizāciju! Reāli izjutu, ko nozīmē zemes un mēness rotācija – jo mazāki milimetri un lielāks palielinājums okulāram, jo ātrāk mēness slīdēja laukā no mana redzes lauka un sekot tam bez motora (nebiju to vēl apguvusi), bija visai pamatīgs izaicinājums.

Izmēģināju darbībā arī mēness filtru. Un izmēģināju arī to, kā tas mazais pribamabass var viegli izslīdēt no pirkstiem un pazust kaut kur tumsā. Te man noderēja mazais LED lukturītis. Par laimi, filtrs nekur tālu nebija ticis :) Vispār grūti skrūvējas tas mazais štrunts, un dod tādu mēreni iezaļganu nokrāsu. Bet pie lieliem spilgtumiem, es domāju, šis nieciņš noderēs. Taču šovakar plūstošās mākoņu joslas pašas darbojās kā biezāki vai plānāki filtri, tāpēc iztiku ar to :)

Necik ilgi tas novērošanas prieks nebija baudāms. Ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem no 21.00 līdz apmēram 22.00 un tad no 23.00-23.30 līdz apmēram 00.00-00.15. Ik pa laikam nācās pārtraukt un aizvērt balkonu, lai sagaidītu kārtējo spraugu mākoņos. To laikam varētu saukt par ugunsdzēsējastronomiju :) Siltās bikses, vējjaka, šalle, cepure un čības stāvēja pa ķērienam pie balkona un kolīdz parādījās kāda vērā ņemama sprauga mākoņos, gluži kā pēc trauksmes signāla metos ģērbties un skriet uz balkonu pavērot, ik reizi pārregulējot teleskopu iepretim mēnesim.

Pirmajā piegājienā ar ilgstošu detalizācijas vērošanu gāja grūtāk, jo grūtāk bija mēnesi iecentrēt kadrā un arī mākoņu joslas maisījās. Turklāt secināju, ka ir jāpiešaujas, kā labāk ieskatīties okulārā. Likās, ka manas garās skropstas aizēno skatu. Kamēr gaidīju nākamo cēlienu, nolēmu uzzīmēt, ko šodien redzēju. Nekāds prātīgais zīmējums jau man nesanāca – galvenais, ko no tā var saprast, ka labajā pusē mēness bija spožāks un ar grūti saskatāmu detalizāciju, bet kreisajā pusē un apakšā (un it īpaši apakšā) pavērās jauks skats uz maziem krāterīšiem.

Otrajā piegājienā detalizāciju izdevās saskatīt jau daudz labāk un ilgāk. Nospriedu paņemt klāt pildspalvu un baltu lapu, lai ātri pārzīmētu redzēto. Tā kā attēls mākoņu dēļ te parādījās, te dzisa, īpaši precīzi man neizdevās uzzīmēt. Zīmējot vairāk pieturējos pie 40 un 20mm okulāriem, jo citādi bija grūti saprast kopskatu. Redzēto pēcāk arī pārzīmēju ar zīmuli un atzīmēju dienu, pulksteni un vietu. Salīdzinot pirmo un otro zīmējumu, šķita, ka mēness ir mazliet pagriezies, jo baltais „trieciena” punkts ar stariem otrajā piegājienā šķita esam citā vietā, vairāk pa kreisi. Vai tas var būt?

Kad pulkstenis jau rādīja pusvienu, nospriedu, ka teleskops jāvāc nost. Un bija arī labi, jo nupat mēness atradās jau tik augstu pie debesīm, ka vēl drusku, un tas aizslīdēs aiz mājas jumta. Ar prieku nosecināju, ka par spīti ļoti nepastāvīgajai mākoņu segai, esmu mēnesi noķērusi vislabākajā laikā. Domāju, ka neslikts sākums! :) Protams, jāpārdomā, kā ērtāk iekārtoties uz balkona (jo durvis ziemā vaļā turēt nebūtu prāta darbs), kā izlīmeņot statīvu, kā nocentrēt teleskopu uz kādu zvaigzni un kā strādāt ar motoru. Fotokameras adapteris arī nekaitētu. Tad varētu mēģināt mazliet pabildēt mēnesi. Jo tāpat, pie okulāra piestumts, tas nekādu jēdzīgu bildi nespēj uzburt. Pārbaudīts :)

Paralyzed by analyze

Kaut kur nejauši internetā pamanīju pārdošanā esošo teleskopu cenas. Es biju pārsteigta par to, cik aplami izrādījušies mani dziļi iesakņojušies aizspriedumi par nepaceļamajām summām. Protams, par daudz maz pieklājīgu iesācēja aprīkojumu nāktos maksāt ne mazu naudiņu, taču tā vairs nebija astronomiska summa. Lūkošanās zvaigznēs man vienmēr mazāk saistījusies ar zinātni un cipariem, kaut, protams, mani interesē arī šādi jautājumi - ne pārāk sarežģītā izklāstā. Vairāk man tas saistās ar skaistā apbrīnošanu, sapņošanu un romantiku.

Tūlīt iedegos un sāku kārtīgu kampaņu – meklēju informāciju par modeļiem, izpētīju neskaitāmus interneta veikalus, pircēju atsauksmes, lasīju un iesaistījos forumos, meklēju plašāku informāciju par astronomiju grāmatās un žurnālos. Tā kā priekšā bija gaidāmi nopietni izdevumi, nolēmu nestrēbt karstu un izvēlēties prātīgi. Taču, jo vairāk informācijas par teleskopiem ievācu, jo vairāk jautājumu man radās un jo grūtāk man bija izvēlēties. Apjautājos cilvēkiem, kas no teleskopiem saprot daudz vairāk, taču neviena sniegtā atbilde mani tā īsti neapmierināja, jo es beidzot sapratu, ka visām savām vēlmēm precīzi atbilstošu, ideālo instrumentu es nekur neatradīšu, jo nav iespējams savienot tādas lietas kā – liels un viegls teleskops, vai mazs un superjaudīgs, vai arī labs fotografēšanai un nedārgs, vai arī vienlīdz labs blāvajiem miglājiem un planētām.

Ar katru dienu kļuva arvien grūtāk saprast, kam tad īsti dot priekšroku, līdz kādā grāmatā amatieriem-iesācējiem es izlasīju padomu – tikai neieslīgstiet murgā, ko sauc par „paralyzed by analyze”. Vienkārši nopērciet kādu teleskopu un sāciet izbaudīt to prieku – tā jūs būsiet daudz laimīgāks, nekā bezgalīgi meklējot ideālo. Tas nu reiz bija kā ar bomi pa galvu, jo tieši tas ar mani bija noticis. Es sapratu, ka visiem meklējumiem ir uz brīdi jāliek punkts, jāļauj visam nostāties savās vietās, jāizvēdina galva un tad, kad visa liekā informācija būs jau no galvas izkūpējusi un saceltie putekļi nosēdušies, es varēšu beidzot paraudzīties uz to, kas nosēdies dibenā.

Kad šis brīdis pienāca, un pagāja krietns laiciņš, es sapratu uzreiz – tas bija modelis, uz kuru skatījos jau pašā sākumā – ne pārāk liels, ne pārāk mazs, ne pārāk dārgs, ne lēts – tāds, kuru pati bez mašīnas varēšu pārvietot un saskrūvēt kopā, taču iesākumam pietiekami daudz redzēt, tāds, kurš ietilps manā mazajā balkonā, kur sākšu savus pirmos eksperimentus. Izskatās, ka grāmatas padoms man būs derējis. Radības mokas ir beigušās, bērns ir klāt! :) Viņu sauc Skywatcher Mak-150/1800mm HEQ-5.

Kā viss sākās

Atceros, ka bērnībā gribēju kļūt par daiļslidotāju, skolotāju vai kosmonautu. Vietējās mazpilsētas bērnu slidošanas sacensībās apmēram desmit gadu vecumā es ieguvu pirmo vietu un štruntīgas skrituļslidas (bet tas gods!), skolotājas ambīcijas piepildīju, veselu gadu audzinot trīs zviedru puikas, kad Stokholmā strādāju par au-pair auklīti, taču par kosmonautu es tā arī nekļuvu. Protams, nav jau izslēgts, ka 65 gadu vecumā es jau būšu miljonāre un ka samaksāt 200,000 USD par biļetīti lidojumam ar Brensona Virgin Galactic man būs tīrais nieks – tik pat kā aizbraukt uz Londonu un atpakaļ – un līdz ar to es varēšu piepildīt arī sapni par ceļošanu kosmosā. Bet pagaidām šo robu sirdī aizpilda fantastikas un populārzinātniskas filmas - nav brīnums, ka man patīk Zvaigžņu kari, Stargate un Stardust :)

Ilgu laiku interesi par visu, kas notiek ārpus mūsu planētas, pabaroju tik tādā pasīvā veidā – nelaidu garām nevienu filmu vai raidījumu televīzijā, ko uzķēru par šo tēmu. Un, ja avīzē bija kāds raksts par galaktikām, planētām vai ceļošanu kosmosā, tas tika izlasīts vispirms. Bet kā pirmais uzziņas avots man laikam kalpoja bērnībā tēva dota plāna, apdriskāta astronomijas mācību grāmata no viņa skolas laikiem. Vēlāk nāca zvaigžņu lietus, komētu un saules aptumsumu vērošana, tad internets, grāmatas, žurnāli, kur reiz pirms daudziem gadiem izlasīju kādu interviju ar cilvēku, kurš stāstīja, ka labs teleskops maksā milzīgu naudu. Es neatceros precīzu summu, kuru viņš minēja, taču toreiz man tā likās gluži vai astronomiska, kas vēl jo vairāk nostiprināja to, ko teica mans latviešu iekšējais kritiķis – nu, ko tad nu es vai arī tas meitenēm nav piemērots. Nepazinu arī nevienu, kam šī tēma interesē tāpat kā mani un ar ko es varētu par to parunāt un neizskatīties dīvaini, ka mani pirmāmkārtām neinteresē dārza darbi, kulinārija vai nagu vīlēšana :)

Taču pirms kāda laika, pārdomājot savu dzīves sapņus un ieceres, es nospriedu - dzīve ir tikai viena un šo lietu es nevēlos atstāt nepiepildītu! Tā es sāku mērķtiecīgi meklēt informāciju par astronomijas pamatiem, sāku lasīt žurnālus Astronomy, Ilustrētā zinātne, Zvaigžņotā debess un Terra, sapirkos zvaigžņu kartes un grāmatas par astronomijas pamatiem un sāku savu ceļojumu pretī zvaigznēs apslēptajiem brīnumiem :)

Tā kā amatierastronomijā esmu pilnīga nepraša un maz zinoša, mani interesē, kā šis ceļojums attīstīsies un ko es būšu apguvusi jau pēc ilgāka laika. Ikdiena ir tik steidzīga un mana galva reizēm tik caura, ka nospriedu to visu labāk pierakstīt :)

Šī ir mana dienasgrāmata par maniem pirmajiem apzinātajiem soļiem astronomijas brīnumainajā pasaulē.